blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], 
blisenêt Etn. III, 161,  
blinzeln: acis u. 
(ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. 
viņš acis uolīja, te viņām (d. i. 
acīm) blisināja Sudr. E. 
uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. 
-tiês,  müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch 
blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]
Avots: ME I, 
315