Paplašinātā meklēšana

‡ àizbãrt,

1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.

Avots: EH I, 8

‡ apbārt (li. apibárti), viel scheltend einschüchtern (scheu machen) Ruhental: apbārts bē̦rns.

Avots: EH I, 73

‡ atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: kāds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),

1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;

2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;

3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.

Avots: EH I, 134

bãrt: Präteritum mundartlich (Le. Gr. 606, FBR. VI, 106. VIII, 18 und XIII, 96) auch baru (als ā- Stamm).

Avots: EH I, 209

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. ² 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

bãrtin, bãrin, dial. bãrtan, bãrten bãrt, heftig schelten.

Avots: ME I, 275

ìebãrt, ein wenig durchschelten: viņu vajaga tikai skaļākā balsī iebārt. [Refl. -tiês, in Zank aneinander geraten Für. I.]

Avots: ME II, 3

izbãrt [li. išbárti], tr., jem. eine Strafpredigt halten, gründlich rügen, zurechtweisen: viņa dē̦lu izbāruse LP. VII, 473. Refl. -tiês, einander gründlich schelten, sich zanken: tad izejam laukā, izbaŗamies A. XX, 267.

Avots: ME I, 715

lam̃bārts, lam̃bãts C., lamburts Lub., lam̃puõsts Peb.,

1) der Bote der adligen Gutsbesitzeŗ der Gerichtsdiener, Büttel: viņas lieta nākšuot tiesas priekšā pate pēdējā; tad lambāts viņu pasaukšuot MWM. VII, 889; RKr. XIV, 8;

2) der Mann, der die Prügelstrafe zu vollziehen hat: divi lamburti jau bija; viens stāvēja ar pletni vienā pusē, uotrā JK.;

3) lambārts, lamburts, der Schinder
Naud. [Aus d. Lansbote.]

Avots: ME II, 417, 418

nùobãrt: tai jis nuosacīja, nuobāra, nuoklaigava uz juos Auleja. ‡ Refl. -tiês, eine Weile schelten (perfektiv): māte uz meitas tai nuobārēs Pas. XIV, 129.

Avots: EH II, 31

nùobãrt, tr., durchschelten Spr.: bē̦rnu.

Avots: ME II, 760

pabãrt, Refl. -tiês: māte iz (= uz) jā pasabāre Warkl.

Avots: EH II, 120

pabãrt [li. pabárti "ausschelten"], tr., ein wenig rügen, vornehmen, schelten: bē̦rnus. [Ahnlich, aber intransitiv, auch das Refl. -tiês.]

Avots: ME III, 7

pãrbãrt, tr., zurechtweisen, schelten.

Avots: ME III, 150

‡ pìebãrt(iês), zur Genüge schelten: kas tad viņus var piebārt? Wolm. nu kuo tu tādam piebārsies? AP.

Avots: EH II, 243

sabãrt, Refl. -tiês, ‡

2) = saklìegt 1. ubags atkan sasabāre Pas. X, 289 (aus Atašiene).

Avots: EH II, 396

sabãrt, tr., derb ausschelten: kungs sulaini sabaŗ LP. VII, 183. Refl. -tiês, sich heftig streiten, in Streit geraten: sabarās ciema meitas BW. 12277. tē̦vs ar māti sabārās 14188, 4.

Avots: ME III, 592

uzbãrt, Refl. -tiês: tē̦vs viņam uzbārās, sacīdams: ... Pas. XII, 490. "kuo traucējat miruoņus ...!" viņš uzbārās Latvju mēnešr. 1942, S. 775. drusku uzbāruos uz suņa Ramkau.

Avots: EH II, 718

uzbãrt, schelten (perfectiv) Spr.; noch einmal schelten, rügen: tē̦vs vēl bē̦rnu uzbāra, kad māte tuo jau bija bārusi. Refl. -tiês, schelten: māte bē̦rnam stingri uzbārās.

Avots: ME IV, 316

bãrin, zur Verstärkung von bãrt: bārin od. bārin bārt, heftig schelten.

Avots: ME I, 274

bā̀ris [C. PS., Ruj., Ermes, Salisb., AP., Jürgensburg, Roop, Wolmar, Lemsal], bāris Kand. [Dond., Selg., Erw., um Libau, Bauske, Neuenburg, Wandsen], Dem. bārītis und bāriņš, die Waise: bāram pūra prasīt, von einem Waisenkinde Mitgift verlangen BW. 4929; bāriņas pūrs, die Mitgift eines verwaisten Mädchens 4921. sveša māte bārītei 4429; bāra od. bāru [mit r auch in Bachhof, Dond. und um Libau] bē̦rns, das Waisekind; bāru od. bāriņu nauda, Mündel-, Pupillengeld; bāru od. bāriņu tiesa,

1) das den Waisen Zukommende, der Anteil am Getretde im Kornmagazine;

2) das Waisengericht.
Nach BW. 16804 soll bāriņš für bāliņš gebraucht werden. [Zu bārt "schelten"?]

Avots: ME I, 274

dulbuotne "?": zvejas kārbas bija pilnas līdz dulbuotnēm Citu tautu rakstn. XIV, 12. [Zum entlehnten dulbārts "Dollbord des Bootes"?]

Avots: ME I, 513

ìeķĩvêt PS., Wolm., = iebārt.]

Avots: ME II, 35

‡ izdum̃pêtiês Frauenb. "izbārties, izlamâtiês".

Avots: EH I, 443

‡ izērbicêt " = izplũkât, izkasît" Lubn.: i. galvu. Refl. -tiês "izbārties" Lubn.

Avots: EH I, 446

‡ izpangât Laidsen "izbārt".

Avots: EH I, 470

izšķārdît ‡ Refl. -tiês (mit âr ² ) Frauenb. "pats ar sevi izbārties".

Avots: EH I, 485

ķìnķelêt ^2: "sich säumen; viel Wesens oder Federlesens machen" Lng.; daži saimnieki ir ieraduši par kalpu darbu allaž ķ. un bārties Lenz Spred. gr. (1764-7), S. 265; "faulenzen; niekuoties" (mit iņ̃ ) NB.

Avots: EH I, 703

lamburts (unter lam̃bārts ),

2): auch Pas. XV, 389.

Avots: EH I, 717

lãt Fockenhof, Grünh, Rönnen, làt ² Bers.], lât ² [Bl.], lāju (li. lóti "bellen"),

1) intr., bellen:
kuņa lāja, kuņa lāja, laceklīti gribē̦dama BW. 16763; [heulen und kläglich bellen: suns, gaidīdams saimnieku mājās, lāj (= kauc un žē̦li ierejas) Fockenhof];

2) tr., intr., [ schelten
Wessen]; schimpfen, verleumden: lāj kâ suns vienā lamāšanā Naud. kuo tu te mani lāj visu dienu? Nerft, [Lennew. - Refl. làties ² Dubena, = bārties. - Zu lâdêt, lâsts, slav. lajati "bellen, schimmpfen", la. lātrāre "bellen", lāmentum "Wehklage", arm. lam "weine", gr. λαήμεναι· φϑέγγεσϑαι Hes., s. Berneker Wrtb. I, 687, Walde Wrtb. ² 410.].

Avots: ME II, 442

liẽlît: prs. lielīju auch Liepna, Oknist, Sonnaxt;

1): zirgu mē̦slus lielī vus˙labākuos Liepna. Refl. -tiês; ‡

3) "bārties" Adsel.

Avots: EH I, 754, 755

naguôt, Refl. -tiês, ‡

3) "plêsties, bārties" Dricēni; ‡

4) mit den Fingern hantieren: pa traukiem nav ne˙kāda naguošanās N. Kalniņš Kūleņu metēji 30.

Avots: EH II, 2

nàiks,

2): auch (mit aî ² ) Frauenb.: naika (flink, geschickt)
vecenīte Frauenb.;

4): n. (sehr, heftig)
sāp Saikava (mit ài ² ), AP., N.-Peb., Schujen, Sermus (mit aî ² ). n. skaisti Sermus. n. negantas guovis (mit aî ² ) Ramkau. n. lieli jē̦ri AP. n. bārties Saikava. viesulis n. pluosījies Schujen.

Avots: EH II, 3

nekàunîgs, nekaunisks, unverschämt, schamlos: tiem kauties, tiem bārties, nekaunīgi lamāties! BW. 6524, 2. nekauniski dziedat, meitas, nekauniski runājat BWp. 953, 2.

Avots: ME II, 718

nîdêt [auch Wolm., Nigr., Lautb., PS., Ruj., nĩdêt Iw., Bl., Gr. - Essern], - u, - ẽju, nîst [auch Wolm., nĩst Iw., BL.], - stu [oder - žu L.], scheel ansehen, nicht leiden, hassen: nīda mani tē̦vs, māmiņa, pēc ienīda bāleliņi BW. 13585, 3. gana mīļi es dzīvoju, tâ˙pat mani ļaudis nīd 8450. tikai tagad viņš saprata, cik ļuoti viņš bij šuo cilvē̦ku nīdējis Vēr. II, 296. uz zemes nīsts, te sevi brīvu jūtuos Akur. Refl. nîstiês,

1) einander hassen, in Feindschaft leben, sich anfeinden:
ne nīsties, ne bārties, ne turēt ienaidiņ[u] BW. 6524. citi gani āriņā, cit[i] āriņa maliņā; vai tie bija nīdušies? 761. ne vienam, ne uotram negribējās tagad nīsties MWM. VIII. 647;

2) widerlich, ekelhaft sein
- mit dem Dat. der Person: viņam nīdās kruodzinieka mēļuošana Serb. tas viņam ļuoti nīdies JU. Subst. nîdẽjs, nîdê̦tãjs, der Hassende, der Widersacher: [es redzēšu prieku pie maniem nīdē̦tājiem Glück Psalm 118, 7.] mūsu pašu ciema meitas vis˙lielās nīdē̦tājas BW. 1024; nîdêšana, nîšana, das Hassen, Anfeinden; nîšanâs, die gegenseitige Anfeindung, das gegenseitige Hassen. Zu naîds.

Avots: ME II, 746

I paksis [Wolm., Salis, Jürg., Dond., Gr.-Buschhof], pakšķis [Lis., C., Arrasch, Dunika, Kreuzb., Wolmarshof, N.-Peb., Wessen], pakšis [Lautb., Selg., Nigr., Wandsen, Bauske, Gr.-Essern, Behnen, Widdrisch, Adiamünde, KL, pakšs Schujen, Warkl., pakša Ruj.],

1) die aus den Balkenenden zusammengefügte Hausecke, Norke
(vgl. Mag. XX, 3, 151), ebenso die aus den Bretterenden zusammengefügte Ecke eines Kastens: ē̦ka būvē̦ta pakšuos; lāde pakšuos salaista Nigr., Lasd. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem LP. 11, 29. [aiz pakšiem stāvēt U., sich verborgen, halten, nicht arbeiten wollen.] nuoslaistās tik gar pakšķiem (trödeln, faulenzen) MWM. VII, 5. divi ņe̦mas bārties, ka visi pakši trīc Vēr. II, 321. tie negribēja atstāt tē̦vu tē̦vu pakšus Stari II, 150; aiz pakša iet, seine Notdurft verrichten;

[2) die unausgehöhlten Stücke bei einer Krippe
U.] Zu ai. pakṣ̌á-ḥ "Achsel, Seite", [s. Bezzenberger BB. XVI, 120, Wiedemann BB. XXVII, 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 3 f.].

Avots: ME III, 49, 50

pestiês, -šuôs, -suôs, über einen mit Worten herfallen Infl. n. U., Bers., Nerft, Meiran: kuo tu pesies man virsū? tu pats redzi, ka nevaru palīdzēt! Schwanb.; Anlass zum Streit suchen Gr.-Buschhof: viņš pesās un pesās, kamē̦r sāka bārties Wessen. Zu li. pèšti "rupfen, zausen", gr. πέχω "zupfe, rupfe, kämme", la. pectere "kämmen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 16 f.

Avots: ME III, 204

pirêtiês (aksl. pьrěti sę "contendere"), -uos, -ējuos Golg., Warkl., sich zanken, streiten, keifen Oppek. n. Mag. XIII, 23, Korwenhof, N.-Schwanb., Mar., Lubn. n. Etn. II, 97, Aahof, Kortenhof: vīra māte ar ve̦de̦kiu piras (ostle. piris Zaļmuiža, Stomersee). ve̦ctē̦vs piras (es donnert) Mar. In Stomersee auch das Aktivum pirēt "rāt, bārt". Zu slav. sъporъ "Streit", russ. перéть "drücken, pressen" u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 239 und (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 42) zu le. pḕrt.

Avots: ME III, 222

puc! pucu! Interjektion zum Forthetzen und zum Aufhetzen von Hunden auf jem. gebraucht: vecenītes, ļuoti uzbudinātas, rīda tās pruojām, teikdamas: "puc, cui raganas" Etn. III, 40. pucu, pucu (Var.: puc, puc) kuceniņ, meitu zaglis krūmiņuos! BW. 13496. kad tautietis bārties sāka - puc, puc, mans kuceniņš! 26829. - abi gali se̦, vidus puc! sagt man, wenn man eine Sache verschmäht Etn. IV, 79.

Avots: ME III, 401

pukâtiês (unter pukât): auch AP., KatrE., Oknist, Saikava; "schimpfen" Blieden, "bārties" Linden in Kurl., "dusmas izteikt" Wessen: kad nav kaut kas pa prātam; tad pukājas KatrE. viņš pukājās uz šitā cilvē̦ka Linden in Kurl.

Avots: EH II, 322

‡ rẽgât Weissensee "lamāties". Refl. -tiês (s. ME. III, 518), ‡

2) "bārties, pārmest, ķilduoties" (mit è̦ ² ) Saikava: pats paņēmis, un tad uz maniem rē̦gājas, ka nav. pretim vien rē̦gājas kâ ezis.

Avots: EH II, 369

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543

sadergtiês,

1) übel, zuwider werden:
man pa˙visam saderdzās nuo tā ēdiena Bauske;

2) (mit er̂) "sabārties" Gr.-Buschhof, Druw.

Avots: ME III, 610

sadrēbt

1) "sadrebināt, sakratīt, sabārt" Kroppenh. bei Kokn.;

2) "zerschlagen, ver prügeln"
Lettg.

Avots: ME III, 613

sadruostêt,

1) zerschlagen
Wandsen: dē̦lam tamē̦r stienis sadruostē̦ts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1;

2) sadruõstêt Jürg. "sabārt" Nötk., N.-Peb., Bauske, Paltemal, Vank.; (auch "sadruostīt") "sabārt, sapērt" Kokn.; sadruõstêt Siuxt, Wandsen, Kalleten, verprügein;

3) sadruõstêt Neuhausen, Doblen, = sadruoztalât: s. kuoku; "piegraizīt": tâ sadruostējis (istabu), kâ pagāns!

Avots: ME III, 615

‡ sakaņ̃ģerêt Salis "sabārt, bargi saraustīt": s. zirgu.

Avots: EH II, 415

salasît, tr.,

1) zusammensuchen, sammeln
U.: salasīti... ziedi un zâles Etn. IV, 69. salasīt karaspē̦ku LP. II, 61. Bārtas upe salasa savus ūdeņus pa daļai leišuos Konv. ² 279. viņa pa nakts me̦lnumiņu salasa vē̦de̦ra tiesu;

2) auslesen, durchlesen, zusammenlesen:
mēnesnīcā var salasīt uz uolas šādus vārdus LP. I, 25. meitene salasa... grāmatas virsrakstu Aps. IV, 15. brāļa sejā ne˙kas nav salasāms Stari III, 226;

3) intr., eine bestimmte od. eine längere Zeit sammeln bezw. lesen:
salasīja līdz pusnaktij LP. VII, 133. Refl. -tiês,

1) für sich sammeln, lesen;

2) sich versammeln:
nāks... šie brangā pudurā salasījušies LP. IV, 114. kamē̦r karaspē̦ks salasījies IV, 152. bērinieki salasās V, 57. vilki naktīm e̦suot salasījušies pulkiem VII, 860. vedēji salasījās pie brūtgāna BW. III, 1, 74;

3) (nach r. собираться gebildet) "= sataisīties": sasalasīja (= salasījās) pārduot pēdējuo guovi Rositten, meita sasalasīja un aizbrauca Pas. IV, 468.

Avots: ME III, 666, 667

salāt Welonen, Dricē̦ni, Kreuzb., (mit à2) Gr. -Buschhof, = sabārt, salamāt; salât Gr. -Buschhof, Warkl., salât ² Bauske, intensiv anbellen: suns viņu salāja.

Avots: ME III, 668

sareîztiês ² (?) Mitau, Riga "= sabārties".

Avots: ME III, 715

sašķeñnêtiês Schibbenhof, Sessau, sašķenêtiês, = sabārties, salamâtlês: kad pate ar sievām bijuse sašķenējusēs. tad paskubinâjuse Stepiņu. lai sievām atspītē JK.

Avots: ME III, 755

skàudîgs (li. skaudìngas "schmerzlich, gewaltig"),

1) neidisch, missgünstig, gehässig
U., geizig Salisb. - skaudīgas acis Etn. III, 23, böse, neidische Augen, Blicke, die fähig sind, einem andern etwas zu entwenden od. zu verderben;

2) Adv. skàudîgi, sehr, sehr stark, heftig:
skaudīgi bārties Lubn. drudzis kratījis tuo vēl skaudīgāki LP. VII, 1252. tas nu sāpējis, skaudīgi sāpējis Pas. III, 31 (aus Serbigal). Dāvīšam palicies skaudīgi bailes ebenda. skaudīgi skaista princese IV, 393, skaudīgi dzert (viel trinken) Aps. III, 19. visi bij skaudīgi izsalkuši Dīcm. pas. v. I, 40. skaudīgi piekaut Ar.

Avots: ME III, 875

spe̦r̃slât(iês), zürnen, schelten (bārties) Planhof.

Avots: ME III, 989

spe̦r̃slât(iês), zürnen, schelten (bārties) Planhof.

Avots: ME III, 989

spidziņa, = stibiņa: atvēli man ar spidziņu (stibiņu) uz taviem sunīšiem pabārties! LP. IV, 135. Demin. von spiga I.

Avots: ME III, 994

suņ̃ķêt Ahs. n. RKr. XVII, 54, sùņķêt ² Gr. - Buschhof, schimpfen. Refl. -tiês, = lamâties, bārties: tās vecenes kâ tiek kuopā, tâ sāk suņ̃ķēties Smilten.

Avots: ME III, 1124

sve̦luôts, heiss; jähzornig Freiziņ; plötzlich Naud.; = sve̦luotīgs Serbigal, heftig: sve̦luots karstums Juris Brasa 51. sve̦luots aukstums (heftiger Frost) Wolm. sve̦luots (kaIt) laiks Tirsen. sve̦luotām dusmām Naud. n. Etn. I, 89. viņs aizskrēja tīri sve̦luots Vīt. kas tur nu tik sve̦luots (wichtig, dringlich) bija? Nötk. - Adv. sve̦luôt(i), heiss; plötzlich, schnell Naud. n. Etn. I, 90; "schwer, schnell, unbedacht" Serbigal; stark, kräftig, schnell Freiziņ; sehr, gewaltig: sve̦luoti karsts laiks LP. IV, 67. saulīte sve̦luoti dedzināja VII, 1163. sve̦luoti aukstā mazgāties Naud. tas ir sve̦luoti dārgi, tuo nevar maksāt ebenda. sve̦luoti tumšs LP. I, 112; IV, 116. sāk viņu sve̦luoti apstrādāt LA. ja tâ sve̦luoti grib A. XI, 155. sve̦luoti bārt, saduot Nötk. me̦luo tīri sve̦luot Bers. Vgl. sve̦luošs.

Avots: ME III, 1150

švenderêt,

1): "bārt" (mit èn ² ) Mar.;

2): (eine fremde Sprache) schlecht sprechen
Sessw., (mit eñ) Nötk.;

3): auch Memelshof, (mit eñ) Hofzumberge, Gold., Karkel, Muremois, Wrangelshof.

Avots: EH II, 661

švenderêt,

1) in Erlaa, = bārties;

2) = šventerêt (in einer fremden Sprache) Jürg., Ruj. (mit eñ ), Lubn. (mit èn ² );

3) = klenderêt, sich ohne Arbeit ziellos umhertreiben N.-Peb., (mit èn ² ) Bewershof.

Avots: ME IV, 115

II tērpinât,

1): auch (mit ẽr) Nötk.; "spīdzināt, ķircināt" Lubn.; "drebināt" (mit ẽr) Misshof;

2): auch Linden in Kurl, N.-Peb., (mit ẽr) Ruj., Seyershof, Weissensee, Zögenhof;

3): auch Wainsel n. FBR. XIV, 78; ‡

4) "bārt" Linden in Kurl., (mit êr) Salis.

Avots: EH II, 678

timerêt,

2): jis pūnē pi ratu timerē Warkl. n. FBR. XI, 123. ap grābekļiem timerēju ebenda; untersuchend ausbessern (z. B. eine Uhr)
Salis; ‡

6) "bārt" Salis. Refl. -tiês,

1): "kliģerēties" Salis.

Avots: EH II, 682

tulbārds U., tulbārts Bielenstein Holzb. 610, der Dollbord des Bootes; tulbārts, die Dollen am Boot (?) L.

Avots: ME IV, 258

ur̃râtiês Dond. n. RKr. XVII, 60, = urzāties, bārties, naiduoties, brummen: vecmāte urrājās ar citiem cilvē̦kiem.

Avots: ME IV, 307

I vìle,

1): (apģē̦rbu) izmeklēja vīli vīlē. brunči vīļu vīlēm mē̦tājās Vanagu ligzda 187;

3): kad sausa pļava, savīlē ("sakasa") vìlē ² , ar grābekļa siekstu sastumj, - un klēpis gatavs Heidenfeld; ‡

4) "?": pārpludināt pluostu vīlei ("se̦klai vietai Bārtas upē") pāri Dunika.

Avots: EH II, 792

I vizinât,

1) (im Wagen od. Schlitten, im Boot
Salis) spazieren führen U.; treiben lassen: brālītis tautu meitu vizināja BW. 12410, 1. (līgaviņu) pār nuovadu vizināja 12409. strautā metu vainadziņu, lai vizina strauta viļņi 6150, vilnīt[i]s laivu vizināja 31031, 2, augsti kalni, gari meži, tie balstiņu vizināja 227 var.;

2) "?": pati tiesa viņu vizināja, tamdēļ tik maz viņam piesprieda (das Gericht war auf der Seite des Angeklagten)
Frauenb.; "zum guten wenden": kad kas taisās bārties, bet uotrs runā tâ, ka ne˙kas nuo bāršanās neiznāk, tad saka: "nu jau tu atkal vizināji, kamē̦r nuovizināji" Heidenfeld;

3) treiben, schwimmen
(?) Bergm. n. U.;

4) fortrutschen lassen
L. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machen U.; im Schlittchen vom Berge fahren, rodeln Frauenb.; zivis vizinājas (zu vizinât II?), die Fische springen an die Luft in der Sonne U. Zu ve̦zums: zum Vokalismus s. Le. Gr. § 18 c.

Avots: ME IV, 631