Paplašinātā meklēšana

apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;

2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.

Avots: EH I, 127

‡ apvĩt Salis, = apvĩst.

Avots: EH I, 127

‡ apvītêt Golg., = apviẽdêt, ein wenig trocknen (tr.)

Avots: EH I, 127

‡ apvĩtinât Dunika, Kal., = ‡ apvītêt: a. sìenu. Refl. -tiês Nötk., = apvĩst.

Avots: EH I, 127

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127

apvĩst [li. apvýsti], intr., ringsum von oben welk werden, etw. betrocknen: viņš sakŗāva jau apvītušuo pļāvumu A. XV, 2, 123.

Avots: ME I, 136

apvîstît (li. apvýstyti), tr., umwindeln: bē̦rnu; umwickeln: virvi ap ruoku; freqn. von apvît (li. apvýti), be-, umflechten, be-, umwickeln: puķēm apvīti stabi Alm.

Avots: ME I, 136

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut ² , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

sažir̃gt(iês), aufleben, zu Kräften kommen: nebē̦dājies! gan jau apvītušie stādiņi sažirgs; tiem vajag tikai sažirgties Smilten.

Avots: ME III, 799

sažir̃gt(iês), aufleben, zu Kräften kommen: nebē̦dājies! gan jau apvītušie stādiņi sažirgs; tiem vajag tikai sažirgties Smilten.

Avots: ME III, 799

‡ vītenājs, = vītene I 1 (?): zelmeņus ... zāļu vītenāju apvītus Sudrabkalns V. b. 1. 82.

Avots: EH II, 793

II vītene,

1) etwas Welkes
Borchow, Lubn., Meiran, Sessw., (auch vītenis) Wessen;

2) ein welker gefällter Baum (besonders eine Espe)
Marienhausen (mit î ); ein Baum, der dürr zu werden beginnt (vìtene ^2, vitenis ² ) Druw. n. RKr. XVII, 86; eine Blume, die zu welken beginnt (vītene, vītenis) Serben, (vĩtene) Nötk.: šī priede ir tāda vītene Druw. n. RKr. XVII, 86. purvājs ar... vītenēm priedēm Poruk V, 358;

3) vĩtenis C., Ramkau, (mit ì ² ) Druw. n. RKr. XVII, 86, Saikava, Selsau, Vīt., vītenis N.-Peb., vītens Peb. n. U., unfertiges Heu ("apvītis sìens"): apvītis siens ir tik tāds vītenis Vīt. mums tāds vītenis ir uz pļavas, bet duomājam bāzt šķūnī Saikava;

4) ein ältliches Mädchen
Nötk.,N.-Peb., Sessw.: vai meitiešu trūkums pasaulē! gan jau kādas vītenes dabūšu Saul. III, 79;

5) ein kränklicher Mensch
(vìtenis ² ) Golg., Saikava, Selsau; ein abmagernder Mensch (vìtenis ² ) Druw.; ein Rekonvaleszent (von Menschen und Tieren gesagt) Vīt. (vìtenis ² ): mans biedrs ir tāds vītenis, kâ uz diluoni Druw. n. RKr. XVII, 86. nav jau ve̦se̦ls, ir vēl tāds vītenis Vīt. biju bāls kâ vītenis Poruk III, 53;

6) eine halbgemästete Kuh
(mit ì ² ) Vīt., ein solcher Ochs (vìtenis ² ) Vīt.: šī guovs ir tik tāda vītene; vēl labi jābaruo, lai sauktu par nuobaruotu Vīt. nuo buļļa, tāda vīteņa, nav lāga gaļas luopa ders. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 646, 647