šļũcinât Iw., Tr., fakt. zu 
šļùkt, = slūcinât,1)  gleiten machen, auf dem Eise herumziehn U.,  
(längs der Erde) schleppen: es tevi izvedīšu uz skliduo le̦dutiņu, šurpu turpu šļūcināšu BW. 14609, 1 (ähnllch: 23621, 4 var.; Iw. n. FBR. VI, 58). 
pa trešuo (taku) darbenieki žagariņus šļūcināja 20233, 1. 
kājas pa le̦du šļũcināt  (gleiten machen) Widdrisch, Wolmarshof. 
šļùcināt 2 kuokus nuo kalna lejā Warkl. 
laivu šļūcināt 2 pa kuokiem nuo krasta ūdenī Salis;
2)  scharren. Refl. 
-tiês Lin. (mit 
ũ),  rutschen V.,  
mit einem Schlltten vom Berge fahren U.; 
šļũcināties  (gleiten, slidināties) pa le̦du kājām Ruj., Salls, Widdrisch, Wolmarshof.
Avots: ME IV, 
77