ņer̂kstêt [Alt-Rahden], 
ņer̂kšķêt, ņer̂kšêt [Lös., Fest., Alt-Rahden], 
-u, -ẽju, [ņerkšt Wessen], intr.,  
jämmerliche Laute von sich geben, quarren, weinerlich sein, jämmerlich miauen, [knurren, murren]: bē̦rns, cūka, sivē̦ns, kaķis ņerkst. dibe̦nā pa apse̦gtu šūpuli kaut kas spārdās un ņerkš JR. VII, 101. 
kaķi atņirgtiem zuobiem ņerkstēja un kauca AU. 
cūkas ņerkšē̦damas spiedās kuopā Jauns. 
ņe̦rkstuoša klaudzēšana Rīg. Av. 
[nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spejīgi saprast baltu intereses, kuŗi neņerkšķē̦tu un ar kuŗiem varē̦tu sadzīvuot De̦glavs Rīga II, 1, 540. 
ragaviņas asi ņerkš K. Students Latvis No 1558.]
Avots: ME II, 
900, 
901